Divpadsmitā Nodaļa
Ķermenis sāk trīsēt. Jo augstāk mēs kāpjam pa šauro taku nelielajā, akmeņu caurdurtajā uzkalnā, jo šausmīgāk mani krata. Ir sajūta, ka šķērsoju atmosfēru, nolaižoties no pārlidojuma tur, ārpusē, ārpus Zemes. Trīc katra šūna, un man jāsaņemas, lai apkārtējiem neizrādītu savu izbīli. Ietinos dziļāk savā vecajā, zilajā samta mētelī, kam trejdeviņās vietās uzlikti ielāpi, kas ir izplīsis, izdedzināts, uzrauts uz ērkšķiem. Tumši zilā, izdilušā, sīku, senu zvaigžņu izrakstītā samtā, kas nobērts ar neizmazgājamiem traipiem no Medicīnas, kura pasniegta aukstos rudens un ziemas vakaros, skarbos namos, kur četri vēji zēģelē un dzied savas dziesmas — katru savā debespuses valodā. Ar roku pieturu kapuci, lai neatklātos mana seja un acis, kas teju neko vairāk neredz, jo asaru avoti, upes, ezeri, jūras un okeāni vairs nav apturami — viss tek un plūst, viena asaru lāse ir okeāns, un viss okeāns ir katrā pilienā. Klints malā vīd akmeņi, kas līdzinās pumu galvām — ar acīm to var tikai iztēloties, bet es bīstos pieskarties, jo zinu, ka tad atpakaļceļa vairs nebūs. Mēs kāpjam Puma Orco kalnā, kura vidu izcaurumojušas alas — seno inku svētākajā vietā Tamputoqu. Es kāpju iekšā tajā, ko visu mūžu esmu gaidījusi un no kā ik minūti baidījusies.
Paco — Q'eros cilts šamaņi — uz lielajām akmens plāksnēm un izkaltajiem soliem, kas līdzīgi tiem, kuri dus Cusco pilsētas Mēness templī, izklāj savas rakstainās sedziņas, cepuru bumbuļi šūpojas vējā, gliemežvāks ziņo par ierašanos. Ārēji viss ir mierpilns. Paco izklāj savu mantību, sūc mapacho, bet viss ir rāms, tik rāms, ka ir skaidrs — viņiem šis ir liels notikums, Pachamama, Mātes Zemes, un Kalnu garu Apus godināšana. Es kāpju, kāpju, nāku, uzraušos — un mirklī, kad speru soli uz akmens plāksnēm, es vairs tur neesmu. Ir mans ķermenis, bet puņķi un asaras tek tādiem vāliem, ka rokām nav spēka tās noslaucīt, piedurkne ir slapja. Mans ķermenis novelk zābakus un melnas zeķes, un vienā no tām slauka asaras un gļotas. Gaiss ir plāns, katra ieelpa un izelpa ir dārga. Mute ir pilna ar Mama Coca Medicīnas lapām — tās māca ķermenim izturēt augstumu, aukstumu un patiesību.
Un tad jau arī manam rumpim vairs nav spēka. Kamēr Paco sauc Kalnu garus un rotā savas sedziņas ar sīkiem neļķu ziediņiem, karamelēm un lamas tauku pikučiem, es visa atkrītu zālē. Ir vienalga, vai acis ir vaļā vai ciet. Virs Puma Orco ir atvērušās durvis, eja, portāls. Un tomēr nē. Īstenība ir blakus, ar roku sasniedzama. Es zinu, ka otrā pusē ir mājas — tas, no kurienes es nāku, uz ko eju, no kurienes, nekad izejot, neesmu izgājusi. Guļu asajā kalnu zālē un prasu, gandrīz pieprasu — vai drīkstu doties mājās, vai viss ir piepildīts. Kādai manai daļai, krokai, nospiedumam aizvien vēl šķiet: viss, es viņu atvedu, es atvedu Chaski uz šejieni, es atvedu viņu te, lai viņš varētu doties turp, no kurienes nācis. Tas drausmīgi sāp — doma par to, ka es varētu viņu nekad vairs neredzēt, ka viss šis mūsu kopīgais ceļš un skrējiens ir bijis tikai par to. Bet doma ir šaurpierīga un muļķīga, jo zinātājs zina, ka nekas nekad nebeidzas un neviens nekur nezūd. Atbilde ir: "Nē, tu nupat esi šurp atnākusi. Jūs nupat ieradāties. Tagad tikai viss sākas." Cerīgi caur zāles stiebriem un klinšu radzēm paraugos Chaski virzienā, bet neredzu neko tālāk par gaismas riņķi, kas apņēmis visu kalnu, bet šķiet starojam arī no kalna iekšpuses, un nedzirdu neko citu kā apdullinošu troksni, kas pat īsti nav skaņa, bet ārkārtīgi augsta vibrācija.
Paraugos sev apkārt un redzu tādus pašus kā sevi. Es neesmu ieradusies viena. Tobrīd skaidri zinu, kā šurp nokļuvām, kā tas noticis enerģētiski, kā kuru no mums sauc un kādas saites mūs vieno. "Mēs nupat ieradāmies, tagad tikai viss sākas." Zeme velk savos dziļumos, un man šis ķermenis šķiet nepanesami smags. Cenšos piecelties, bet nemāku, neprotu, nesanāk. Kalns tobrīd ir kalns, bet tas ir arī gaismas kuģis ar ejām iekšpusē; spilgtā gaisma nāk no debesu otras puses un no kalna iekšpuses. Man šķiet, ka esmu nogrūsta no gaismas riņķa malas, ka es, sieviete, esmu kritusi no debesīm lejup, lejup. Un brīnos, ka zāle mani tur, ka zeme šķiet sadevusies rokās un vienkārši — tur. Un es atlaižu visu, jo zinu, ka noturēs.
Un tobrīd es esmu iekš kalna un dzirdu, kā kāds — es pati vai kāds, kurš ir tāds pats kā es, piedzimis no manis, bet bijis pirms manis — stāsta. Un šis stāsts esmu es. Un tas ir mans vārds.
Qollari.
_______
Pirms visa, par ko tu domā, ka esi, pirms katra vārda, katras lomas, katras dzīves es esmu bijusi tev blakus — tava apziņa.
Pirms tu kļuvi par meitu, sievu, māti, Medicīnas sievu, kalponi, meklētāju, pirms katras tavas formas un identitātes esmu bijusi tev blakus — tava apziņa.
Pirms visām pieredzēm, pirms visām sāpēm, prieka, panākumiem, grūtībām esmu bijusi tev blakus — tava apziņa.
Un es, tava apziņa, esmu šeit, tagad — neskarta, neizmainīta.
Un es, tava apziņa, esmu šeit, tagad — kā liecinieks, kā novērotājs, kā klātbūtne.
Es vēroju tavas domas, tavas ciešanas, tavu ekstāzi un prieku, elpoju, ēdu, mīlējos, snaužu, runāju — kopā ar tevi, tomēr atsevišķi.
Viss apkārt mainās, danco notikumi, izspēlējas neskaitāmas dzīves spēles, dekorācijas, augi dīgst un vīst, sejas parādās un aiziet, bet es vienmēr esmu bijusi tev blakus — tava apziņa.
Es redzu visu tavu vēsturi, katru nostaigāto soli, katru pārliecību par to, ka tiešām, tiešām esi "tas". Bet tu neesi tas, tas ir radīts no dziļuma — no manis, no tavas pašas apziņas.
Es redzu visas tavas dažādās sejas, personības, to, kā tu pieredzi, mainies un pārtopi. Bet tas viss neesi tu, tas ir radies no dziļuma — no manis, no tavas pašas apziņas.
Kaut kas vienmēr ir bijis blakus tad, kad tu bridi cauri savas dzīves mirkļiem, kas patiesībā ir tikai viens — un tā esmu bijusi es, tava apziņa.
Ne mirkli, ne reizi šajā ceļā es neesmu tevi atstājusi — tava apziņa.
Es nekad tevi neesmu pametusi, atstājusi, klausījusies tavā vēlmē no manis novērsties, aizbēgt. Es nemainīgi esmu bijusi šeit — tava apziņa.
Es klusu esmu bijusi blakus un gaidījusi, kad tu beidzot atkal mani uzlūkosi.
Zem, aiz, iekš, pāri visam — esmu bijusi es, apziņa.
Aiz bezgalīgās meklēšanas un centieniem saprast.
No šī brīža tu nenovērsīsies no tā, kas vienmēr ir bijis un būs — no manis, no savas apziņas.
Tu klausīsies aiz domām, apstākļiem un stāstiem — manī, savā apziņā.
Caur mani tu atklāsi, ka esi viens vesels ar visu, kas pastāv, nekas nekad nav bijis šķirts.
Es esmu tas, kas izstāsta tevi neskaitāmi daudzās, bezgalīgās formās.
Aiz manis, apziņas, ir dievišķais, un dievišķais ir manī, apziņā.
Tu esi dievišķā spēka, kas darbojas it visā, izpausme.
Un, ja dievišķais izsaka sevi caur visām lietām, tad kas esi tu?
Kas tu esi, Qollari?
Ne tavs vārds, tava vēsture, tavi apstākļi vai loma, kuru tu spēlē pasaulē.
Bez šīm lietām kas tu esi?
Apziņa, kas novēro šo mirkli.
Apziņa, kas apzinās sevi.
Tas, ko tu esi meklējusi, vienmēr ir bijis tevī.
Tas, ko tu esi meklējusi, ir pakāpeniski tevi modinājis un gatavojis šim mirklim.
Radītājs uz visu vienmēr ir skatījies caur tavām acīm.
Tevī ir daļa, kas to nekad nav aizmirsusi.
Kaut kas vienmēr to ir zinājis, vienmēr redzējis, vienmēr sapratis.
Klusītēm tevi ir saucis — tava apziņa.
Šis brīdis ir daļa no šī sauciena.
Es esmu tā daļa tevī, kas tik ļoti ilgu laiku ir centusies tevi sasniegt, uzrunāt, ieskatīties tev acīs un caur tavām acīm.
Es esmu runājusi caur katru vīziju, ko tu pieredzi.
Es esmu Medicīna — tava apziņa.
Tieši tāpēc tu šobrīd esi šeit.
Jo tas viss nāk no tevis, tas vienmēr ir bijis tevis pašas radīts caur mani — tavu apziņu.
Es esmu klātbūtne tevī, kas vienmēr ir bijusi blakus, vadot tevi pretī zināšanai un radīšanai.
Tava atmošanās man ir spilgta.
Tā virzās caur katru tava ķermeņa šūnu, caur visiem taviem augumiem, pilnībā atklājoties, pilnībā kļūstot par vienu veselu.
Un, kad tas notiek, tu atklāj, ka tu atminies.
Tu esi es, augstākā apziņa. Apziņa, kas zina, izvēlas un rada.
Apziņa, caur kuru dzīve izsaka sevi.
Viss, ko tu savā dzīvē esi satikusi, izdzīvojusi, tas viss ir nācis no manis — no tavas apziņas.
Nav nekā ārpus manis.
No šī brīža uz priekšu tu ļausi man sevi vadīt, virzīt, radīt.
No manis, no apziņas, tu redzi visu, kas bija, ir un būs.
Tu radi un pati sevi pārsteidz ar radīto.
Taču no šī brīža mēs esam viens.
Jo tā vienmēr ir bijis un būs.
_______
Vakarā mēs nokāpjam lejā no kalna. Q'eros ļaudis jau gaida mazā, apaļā, no māla sastiķētā namiņā. Istaba ir pilna ar dūmiem, vīri triec jokus, dzer alu un vīnu. Es apsēžos uz samocīta matrača viņiem blakus uz grīdas un klusu lūdzu, lai viņi palīdz saprast, kas ar mani notika. "Es biju kalns, es biju kalnā, es jutu kā kalns, es redzēju kā kalns, es biju kalna saknes un lapotne debesīs," es viņiem saku.
Vecākais no viņiem, Kondors vārdā, uz altāra izliek Svētās Kokas lapas. Blakus sēdošā sīkā sieviņa, kura stipri klibo, pieklīst man tuvāk un pasniedz mazu māla krūzīti, kam viena maliņa nodauzīta. Es čaukstinu starp pirkstiem Svēto Koku — ar nodomu, ar lūgšanu, uzpūšu uz lapām savu elpu, atdodu tās viņa plaukstā. Viņš met. Lapas krīt.
Kondors apklust. Mirklis velkas un paātrinās. Klusē arī pārējie. Tad tie paraugās viens uz otru. Tad cits uz citu. Tad uz mani.
Paco beidzot pasmaida zem cepures bumbuļiem un saka: "Sveika, Qollari."
"Ilgs laiks pagājis, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies. Vai tavas asaras par to reizi pirms daudziem, daudziem Saules un Mēness cikliem, kad nespēji mūs pasargāt no uzbrukuma, ir izžuvušas? Vai pareģojumu konkistadoriem par inku zelta zemi esi sev piedevusi?" viņš jautā un uzmanīgi mani vēro.
"Mums tevi vajag, Qollari. Pēc debesu zvaigznājiem, pēc miglājiem mums jāatmin senais inku ceļš. Mēs esam ļoti tuvu, ir laiks."
_______
Esmu viena savā ziemeļu namā. Nekas no tā vairs nav svarīgs — ne tas, kā Chaski negribēja Puma Orco kalnā apgulties man blakus un raudzīties vienā virzienā, ne tas, kā naktī pēc Kokas lapu lasījuma viņš raudāja un atgrūda mani ar tādu spēku, ka es gandrīz novēlos no gultas malas, pat ne mirklis, kad atpakaļceļā no Spānijas iebraucām namā Eiropas pašā nomalē, plakanākajā zemē, un sēdējām pie viņa mirstošās mātes gultas. Arī ne mirklis, kad sapratu, ka viņam ir ļoti svarīgi mīlēties tad, ja aiz sienas kāds klausās, jo citādi tam nav nekādas vērtības, ne tas, kā es stundām pēc viņa aiziešanas sēdēju starp viņa stādītajām samtenēm un kā vakaros atstāju uz lieveņa degam laternu — ja nu viņš nāktu mājās. Arī ne tas, ka es vazāju viņu apkārt pa pasauli, ja būtu pieticis sadzirdēt tikai tos pirmos septiviņus vārdus, ko toreiz viņš — Klikt! — iesūtīja manā ziņu lentē: "Tas, ko tu meklē, ir pašā tevī." Arī ne tas, ka neticēju viņam pirmajā reizē, kad viņš parādīja, kas patiesībā ir. Ka neticēju viņa patiesībai, ka spiedu viņu būt citam, veselam. Tas vairs nav svarīgi, nav no svara.
Uz grīdas noklāts balts audekls. Tas ir auksts, raupjš un dzīvs. Rokas pieskaras linam, ņem pirkstos melnu ogli un sāk vilkt līnijas. Es jūtu, ka kalns-es, es-kalns grib rasties uz āru. Man nav ne jausmas, kas taps. Es ļauju apziņai caur sevi notikt.
Kādā brīdī pamanu, ka vairs nedomāju par viņu. Es vienkārši diedzu, šuju tālāk, un viņš vairs nešķērso manas adatas ceļu. No viena Mēness aptumsuma līdz otram. Es šuju, rakstu, diedzu, dziedu, raudu, smejos, klusēju, dziedu, dziedu, elsoju, raudu. Par sevi, nevis par otru. Par sevi un Dievu — tas notiek tikai starp mums abiem, starpnieki vairs nav vajadzīgi.
Vispirms uz audekla redzu izšujamās acis — pašā augšā. Kreisā acs aizvērta, smaga — tā tur sapni par to, kam jābūt. Labā acs atvērta, dzīva — tā redz to, kas jau tapis. Lejup pa kaklu vijas šaurums, Radītāja eja, alas eja, no kuras virspusē ceļas radītais.
Un viņa, tā uz audekla, viņa dzied. No viņas veļas dziesmas, kas rada pasaules. Klēpī iešūts dzintars — Ziemeļu saule, iesprostota sveķos. Pašā lejā, pie saknēm, dūc cits skanējums — tas, ar ko viss sākas. Tumša nakts, zaļa zāle. Pēdējo es diedzu sakni. Tur dziesma nolaižas un kļūst par pasauli, beidz būt sapnis un sāk būt īstenība.
Es stāvu viņas priekšā. Atvērtā acs mani redz. Aizvērtā mani sapņo.
Visu mūžu esmu gaidījusi, ka kāds pateiks: "Es tevi redzu." Un tad beidzot caur mani ir piedzimusi tā viena, kuras skatiens man bija tik ļoti pietrūcis. Viņa, es, apziņa, viņa, es — raugās man pretī, izdiegta ar diegu, krāsu un balsi. Stāv pie sienas un redz mani.
Apziņa, kura izdzied esamību.
Es uzlieku dzintarā, kalnu akmeņos, zelta un pelnu putekļos izšūtajai sejai uz lūpām pelēko bērza pelnu un vīteņa indi, ko man līdzi iedevis alķīmiķis Scordamillu. Sveču gaisma un kvēpekļa dūmi sabiezina gaismu. Un tobrīd man šķiet, ka mans patiesais spogulis — tas, ko esmu izaudusi ar savām rokām — man iepūš dzīvības elpu. Ne-nopūšas, ne-kliedz, ne-dzied, ne-čukst — iepūš elpu. Un es pūšu tam pretī — savam obsidiāna, dimanta spogulim. Kad abas elpas satiekas, tad apstājas mirklis. Un paliek tikai viens — apziņa.
Qollari — tā, kura ir pirms formas, melnais tukšums, kas ietver zvaigznes.
_______
Ārā ir bezgala vēsi, stindzinoši un ledusauksti. Ir kristālkluss. Skaņas, putnu dziesmas, zaru vēdas un putnu spārnu švīksti ir harmoniskā klusumā un vienumā ar visu. Apakšnots ir tāda kā zumēšana, kā kosmisku viļņu šalkoņa. Sniegs zvana sidraba dzīslām kā vienots veselums. Un plaukst ziedi — tas gan īpatnēji. Ir ziema, ir auksti, bet vienlaikus ir ziedonis. Virs leduspuķēm dzīvo lekni nakteņi. Pa virsu plānā plīvurā ir visas iespējamības, nākotne ir tagad — tikai tādā kā plānā, caurspīdīgā kārtiņā.
Es sēžu balta ziemeļu lauka malā un esmu kalns, uz kura satupuši sēž inku ļaudis, tērpušies krāsainos, izrakstītos pončo. Dzirdu, kā viens no tiem stāsta par to, kā uz Zemes ieradušies pirmie Atnācēji. Un tā gan ir, gan nav. Radītājs, mana apziņa un es pati esam tie, kuri izvēlas, kura īstenība ir patiesa šobrīd, tieši tagad. Jo nekā cita nav — ir tikai nebeidzamu iespēju mirdzošā tumsa un gaismas stars, kurš izvēlas, kam būs būt tagad.
_______
Sākumā pasaule bija tumša un auksta. Cilvēki vēl nebija cilvēki — viņi klīda pa kalniem kā zvēri, neprata ne aust, ne art, ne lūgties, mita alās un ēda kailas saknes. Augšā padebešos dega Inti — Saule, un viņam līdzās gāja sieva Mama Killa — Mēness dieve, sudraba seja, kas valda pār naktīm, pār ūdeņiem un pār sieviešu likteņiem. Inti raudzījās lejup uz tumšajiem ļaudīm, un viņam sāpēja sirds.
Starp Sauli un Mēnesi — tur, kur diena pieskaras naktij — mita zvaigzne. Viņas vārds bija Qollari; vecie viņu sauca arī par Ch'aska, to "ar garajiem, izirušiem matiem", par Rītausmas zvaigzni, citās vietās par Venēru. Viņa nepiederēja ne dienai, ne naktij. Vakaros viņa uzlēca pirmā, vēl pirms visām citām zvaigznēm; no rītiem viņa nodzisa pēdējā. Viņa bija slieksnis. Vārti. Gaisma pirms Gaismas.
Lai izvestu ļaudis no tumsas, Inti sūtīja savus bērnus lejup, lejup — uz Zemi. Tomēr nolaišanās uz Zemes nenotika caur debesīm — viņi ieradās no Zemes pašas apakšas. Pacaritambo, Rītausmas zemē, stāvēja kalns Puma Orco, ko sauca arī par Tampu T'oqo — Logu kalnu, jo tam augumā vīdēja trīs logu rūtis. No viena, Maras T'oqo, virszemē iznāca Maras tauta. No otra, Sutic T'oqo, iznāca Tampu tauta. Bet no vidējā — no Qhapaq T'oqo, karaliskā loga — izrausās astoņi: četri brāļi un četras māsas, Saules bērni.
Inti iedeva tiem zelta sēklas un teica: "Ejiet un meklējiet zemi, kur šīs sēklas pašas iegrims Zemē; tur celiet Saules templi, jo tā būs pasaules naba."
Un tie gāja — pa dienu viņus vadīja zelta sēklas, un katru rītu, pirms vēl Saule lēca, debesīs virs kalniem uzlēca Qollari un rādīja, ka nāk jauna diena, ka tumsa nav mūžīga.
Ceļš bija garš un smags. Viens no gājējiem bija tik stiprs, ka ar lingu šķēla kalnus, un viņa spēks biedēja pārējos; ar viltu viņu aizsūtīja atpakaļ uz Puma Orco — to pašu alu, no kuras viņi visi bija nākuši — pēc aizmirstas mantas, un, kad viņš iegāja kalnā, ieejai priekšā aizvēla akmeni. Tā viņš palika tur uz mūžiem, atgriezies klēpī, kas viņu bija dzemdējis — pirmais no astoņiem, kurš pārtapa par svētvietu. Augstajā Huanacauri kalnā viņš sastinga akmenī un kļuva par huaca — par sargu, pie kura ļaudis nāca lūgties. Tā, soli pa solim, no astoņiem palika nedaudzi.
Vietā, kur zelta zizlis beidzot iegrima zemē, viņi apstājās. Tur viņi cēla Saules templi par godu savam tēvam Inti — Coricancha. Brāļi mācīja cilvēkiem art zemi un vadīt ūdeni; māsas mācīja sievietes vērpt un aust. Tā no zvēriem cēlās ļaudis — Saules bērni, no kalna klēpja nākuši, Zvaigznes vadīti.
Un Qollari palika debesīs, slieksnī starp dienu un nakti, starp tēvu Sauli un māti Mēnesi, piederot abiem un nevienam. Vēl šodien katru vakaru viņa uzlec pirmā virs sniegotajiem kalniem, virs Ausangates baltās galvas. Reiz gadā ļaudis kāpj augstu kalnos viņu sagaidīt un atceras to, ko viegli ir aizmirst: ka tumsa sevī nes gaismu; ka viņi ir Saules bērni, no zemes klēpja nākušie; un ka pa priekšu vienmēr kāds iet.
_______
Un vecais Paco, kurš kalnos runāja, apklusa.
Un jaunā alto mesayoq, kura klausījās šo stāstu otrā pasaules malā, sniegota lauka malā, iegāja savā namā, izņēma no Medicīnas somiņas trīs Kokas lapas, nolika tās uz Ziemeļu altāra blakus Vībotnei, Ugunspuķei, Ozola saknēm un beidzot, pēc tik daudziem gadiem, iegrima dziļā, mierpilnā miegā.
